9/11/11 10:47 pm
Bērnības trauma, atmiņu uzplaiksnījumi un pilnīga šizo sajūta, tas viss vienā iekš šī seriāla .vēl tagad paliek jocīgi to visu atceroties. vēl kāds?
whispering and listening
Recent Entries
vēl tagad paliek jocīgi to visu atceroties. vēl kāds?
8/19/11 10:11 am
WOW, manas zemapziņas spēja izvēlēties kaut kādus random faktus un tos visus sajaukt, apgriezt otrādi vai izmantot vietas, kuras esmu uzskatījusi par reālām citos sapņos, ir sasniegusi pilnīgi jaunu līmeni. Un man jau likās, ka laiks, kad manos sapņos parādās strādāšana lieveikala kafejnīcā ir beidzies, bet nē, vēl pat pēc trīs gadiem mana zemapziņa izvelk šo šausmīgo pieredzi un kaut kā iepin sapņa gaitā.Visgrūtāk ir saprast kad tā vieta ar māju, pēc tam šķūnīti pagalmā, salauztu sētu, kurā ir caurums (tāpēc man šajā sapnī izdevās laicīgi pa veco dzlezceļu aizlavīties uz māju un būt laikā, lai aizstāvētu kompi pret iebrucējiem, kas joprojām iespējams tur gūstā manu brāli, mazā māsa un puika, no seriāla ko tagad skatos, centrā satika mammu tāpēc ir glābti)parādījās manos sapņos pirmo reizi.? Nevaru atcerēties, bet zinu, ka tur ir notikušas veselas sapņu sērijas.
Vēl neviena no karojošajām pusēm negribēja otrai nodarīt pāri tā pa īstam. Kad kāvos ar uzbrucējiem visi centās izmantot lineālus, nevis īstus nažus. Visu laiku bija sajūta, ka mēs taču esam tikai bērni. Kad mūs nolaupīja pirmo reizi, mēs bezmaz vai iesēdāmies mašīnā brīvprātīgi un arī izbēgām bez nekādām problēmām. Tomēr es visu laiku paturēju prātā cik situācija ir nopietna un zināju, ka man būs vieglāk uzvarēt, ja visi paliks tikpat vieglprātīgi. Lai nu kā, mēs viens otram turējām pie kakla lineālus (metāla!) un viņam neizdevās noblefot, ka tas ir nazis, es paspēju atvainoties, ka esmu mazliet sagriezusi savam pretiniekam pirkstus un tad nozvanīja modinātājs. Cerams, ka es tā arī neuzzināšu, vai viņi ieguva pieeju mana vectēva kompim, kurā droši vien glabājas milzīgi noslēpumi, par ko viņš mums neizstāstīja pirms nomira un kas kaut kādā veidā ir ļoti saistīts ar spēli, kura izskatās kā pašzīmēts muciņu un lotto krustojums.
8/12/11 01:00 pm - positive attitude
Šodien man gribās, lai viss ir krāsaini un cilvēki aiz laimes dirš varavīksnes.
Vēl varbūt cukurvates, košas plastmasas gabalus un rozā ponijus.
8/12/11 11:00 am - gaidu, ko man atnesīs piektdiena
hah. atkal nesen pārliecinājos par to, ka jo vairāk izmuldos, jo ticamāk, ka viss nenotiks tā kā plānots.no tā arī kaut kas jāsecina.
7/10/11 03:13 pm
es gribētu dzīvot nedēļas nogalēs mazliet biežāk.They danced down the streets like dingledodies, and I shambled after as I've been doing all my life after people who interest me, because the only people for me are the mad ones, the ones who are mad to live, mad to talk, mad to be saved, desirous of everything at the same time, the ones that never yawn or say a commonplace thing, but burn, burn, burn...
/J.K/
7/5/11 12:54 am - četru gadu bohēma
Skatos bildes un atceros laikus, kad pilnai laimei pietika ar pastaigu pa Slokas papīrfabrikuvai arī piemēram,
sniegavīra celšanu ceļa vidū, vai Alksnāju ielu, vai kaiju trenkāšanu gar jūru, vai DK mēģinājumiem, vai dejošanu uz bāra letes un galdiem, vai kolektīvu gleznošanu, vai kolektīvu gleznošanu un dzeršanu, vai pīpēšanu uz Zolitūdes balkona, vai psihologa-pacienta attiecībām ar Gitu, vai origami dzērvēm pie griestiem, vai baltu grīdu un pastāvīgu krāsas šķīdinātāja smaržu.
6/26/11 10:27 pm - wojkowice
Šodienu pavadīju domājot, atvadoties, slēpjot asaras, bildējot un dzerot poļu alu.
Bet tagad nav vairs Elsberga dzejas, nav zīmējumu un fotogrāfiju, visu noplēsu. Ir tikai kailas sienas un atmiņas, un es joprojām nespēju salikt visu savu dzīvi divos koferos. fakfakfakfakfakfakfakfak.
Rīt uz Varšavu, trešdien uz Rīgu.
6/23/11 03:15 pm - rīts
Pulkstens rāda trīs pēcpusdienā. Uzvilku īsāko kleitu un apsēju pieskaņotu, raibu lenti ap galvu. Man rokās ir rīta kafija, tikko izlauzu ceļu cauri drēbju, mantu, papīru kaudzei, patiesībā mana istaba izskatās tā jau kādas pāris nedēļas. Tagad sēžu uz nesaklātas gultas, klausos Nouvelle Vague un noskaņojos lielajai tīrīšanai.I go out on Friday night and I come home on Saturday morning
6/16/11 10:10 pm - svece vairs nedrīkst slēpties zem pūra
Šodien nolēmu, ka ir jābeidz kautrēties un jārāda savi ārtsīfārsti ražojumi visur un ikvienam. Tas nekas, ka lielākoties diezgan lieli, neprofesionāli mēsli, bet ne tādi vien ceļo apkārt interneta un citās vidēs, tāpēc mans pāridarījums citu acīm nu nebūs nemaz tik šausmīgs.Kā tad savādāk es kļūšu par slavenu mākslinieci ar daudz naudu, vīriešiem, maukām un narkotikām, a?
6/10/11 11:20 pm - piątek
Šovakar ballēju ar Aaron, otām un papīru. Drīz deltenās sienas būs paslēptas aiz maniem vājprāta uzplaiksnījumiem.6/7/11 09:28 pm
Šodien uzzīmēju Elizabeti bērnībā, pirms viņa vēl nesatraucās par to, ko rāda ekrāns. Dons Pedroza vēl nav pametis Ninju un viņa, muļķe, vēl neprec Mendozu.Elizabetes acis sanāca ļoti skumjas.
5/26/11 07:55 pm - saulē viss sastingst
Saulainās pēcpusdienās slēpjas kaut kas ļoti depresīvs, nospiedošs. Vienmēr esmu domājusi, ka tas varētu būt saistīts ar kādu bērnības traumu, bet nevaru atcerēties neko īpašu, kas būtu noticis siltā vasaras pēcpusdienā padsmit gadu senā pagātnē.Lai nu kā, centos aizdzīt drūmo garastāvokli ar miegu. Tas izdevās uz aptuveni trīsdesmit minutēm, pēc tam kaimiņiem noteikti bija jāsāk zāģēt malka. Aizvēru logu un turpināju svīst pa gultu. Saulainās pēcpusdienās man zūd iedvesma darīt.
Rīt uz Krakowu. Tajā pašā dienā stopējam uz Slovākiju, vai varbūt sestdien, tad jau redzēs, kā būs. Ceru, ka tas mani sapurinās.
5/11/11 09:13 pm
Viens no vakariem, kad man liekas, ka pasaulei savā skrējienā uz attīstību vajadzēja apstāties vismaz 50 gadus atpakaļ. Vai arī es esmu piedzimusi krietni par vēlu. Es tagad iespējams izliktu savu vājprātu uz īsta papīra, nevis klabinot klaviatūru. Es sēdētu tumšā krogā, pie vismazāka galdiņa pašā stūri un ar melnu, melnu tintes pildspalvu skribelētu mazā piezīmju grāmatiņā. Tādā ar melniem ādas vākiem un ar nodzeltējušām lapām. Nebūtu mehānisku trokšņu man apkārt, traukti tiktu mazgāti ar rokām, televīzija būtu jaunums un es tai neuzticētos jau no paša sākuma.Man būtu tā mistiskā drošības sajūta, ko sniedz ticēšana ideāliem, revolūcijām, taisnīgumam, dzejai un mākslai. Es zinātu, ka dzīvoju kā grāmatās un saulainās pēcpusdienās uz soliņa parkā dzīvotu tajās.
Un tad, kā katru vakaru, noklaudzētu durvis un man pretī apsēstos viņš, Dzejnieks.
5/6/11 11:35 pm
Atskaiteem nav laika, nav arii datora ar latvju burtiem. Nav arii miera.Ir it kaa prieks un smaids uz luupaam, bet nezinu cik patiess.
4/21/11 11:38 pm
Visu dienu gribēju ballēties, bet nekas beigās tā arī nesanāca. Mazliet pat sasmējos par sevi, bet ar tādu drūmā humora pieskaņu, jo aizsūtīju īsziņu ar uzaicinājumu, uz kuru nesaņēmu atbildi (kā izrādījās ģeogrāfisku apsvērumu dēļ nekas nesanāca) Un pēc stundas saņēmu praktiski tādu pašu īsziņu ar uzaiciņajumu tikai no cita cilvēka. hah, un pati daudz nedomājot jau zināju, ka nekur neiešu.Uhhh, kā vieni un tie paši vārdi var nozīmēt visu vai būt pilnīgi vienaldzīgi. Viss tikai atkarīgs no situācijas un runātāja.
Vēl šodien man likās, ka jūku prātā. Nu tas jau nebūtu nekas jauns vai biedējošs, tikai šoreiz tik tiešām nezināju kā, lai tiek āŗā no tā apātiskā stāvokļa. Aizgāju pabraukāties ar riteni. Tas nepalīdzēja. Vienmēr šādās pēcpusdienās, kad ārā ir ļoti silts un spīd saule, man liekas, ka viss ir apstājies, sastindzis, neviens vairs neelpo, visi ir pamiruši, vismaz līdz krēslai, kad ielas atkal atdzīvojas. Skatījos uz savām rokām uz stūres un ar grūtībām spēju patiešām saprast, ka tās ir manas un, ka es šajā brīdi braucu ar riteni. Nespēju izrāpties no savas galvas.
Vienā brīdi attapos, ka esmu atkal uzdzinusies kalnā (tajā kur ir vidū ir samestas riepas un citas mašīnu detaļas) un raušos augšā pa kaut kādiem akmeņiem un zemes klučiem, lai redzētu tālāk. Visur apkārt tikai tīrumi, traktori un fabriku skursteņi pie horizonta.
Pēc tam iegāju dušā, sāku domāt par ballēšanos un palika labāk.
4/20/11 09:15 am
Sapnī redzēju, ka esmu Varšavā, kāds bija nomiris tāpēc visi bija bēdīgi. Tobiasam bija sarkans plīša apmetnis. Tad es biju Birkenau, man bija tumši mati un brūnas acis, bet es biju piemānījusi vāciešus, ka esmu āriete, tāpēc es nebiju viena no ielodzītājiem. Tad visi sāka kliegt, ka es nevaru būt vāciete, jo taču skaidri var redzēt. Es ar skatienu pateicu, lai aizverās. Pēc tam man viena cietumniece uzzīmēja uz rokas kompasu. ar domu, ka es varētu palīdzēt. hz.un pēc tam viss notika kaut kādā fabrikā. fluroiscentās gaismas, detektīvs šortos, lifts un kaut kāds murgs.
smalki.
4/3/11 03:20 pm
Ārā ir pilnīga vasara.(nu labi, vējjaku it kā vēl mazliet vajag.) Klausos vienas un tās pašas trīs dziesmas, vairāk savā kompī nevarēju atrat neko tādu, ko patiešām varētu ielikt kategorijā - priecīgs. ak, un atgūstu nokavēto internetos.Jāsāk ar jaunu sparu plānot lietas, nu jau pēdējiem trīs mēnešiem šeit. esmu malziet vīlusies, par lietām, kas mainās. man liekas, man pietrūkst stabilu lietu manā dzīvē. Kaut kā tāda, kas stāvētu uz vietas, nemainītos.
Uzvilkšu zeķes lai nesalst pēdas, atvēršu logu, klausīšos puntus un paņemšu skoču, lai varētu pievērsties lietu līmēšanai pie sienām.
Powered by Sviesta Ciba