Visu dienu gribēju ballēties, bet nekas beigās tā arī nesanāca. Mazliet pat sasmējos par sevi, bet ar tādu drūmā humora pieskaņu, jo aizsūtīju īsziņu ar uzaicinājumu, uz kuru nesaņēmu atbildi (kā izrādījās ģeogrāfisku apsvērumu dēļ nekas nesanāca) Un pēc stundas saņēmu praktiski tādu pašu īsziņu ar uzaiciņajumu tikai no cita cilvēka. hah, un pati daudz nedomājot jau zināju, ka nekur neiešu.

Uhhh, kā vieni un tie paši vārdi var nozīmēt visu vai būt pilnīgi vienaldzīgi. Viss tikai atkarīgs no situācijas un runātāja.

Vēl šodien man likās, ka jūku prātā. Nu tas jau nebūtu nekas jauns vai biedējošs, tikai šoreiz tik tiešām nezināju kā, lai tiek āŗā no tā apātiskā stāvokļa. Aizgāju pabraukāties ar riteni. Tas nepalīdzēja. Vienmēr šādās pēcpusdienās, kad ārā ir ļoti silts un spīd saule, man liekas, ka viss ir apstājies, sastindzis, neviens vairs neelpo, visi ir pamiruši, vismaz līdz krēslai, kad ielas atkal atdzīvojas. Skatījos uz savām rokām uz stūres un ar grūtībām spēju patiešām saprast, ka tās ir manas un, ka es šajā brīdi braucu ar riteni. Nespēju izrāpties no savas galvas.

Vienā brīdi attapos, ka esmu atkal uzdzinusies kalnā (tajā kur ir vidū ir samestas riepas un citas mašīnu detaļas) un raušos augšā pa kaut kādiem akmeņiem un zemes klučiem, lai redzētu tālāk. Visur apkārt tikai tīrumi, traktori un fabriku skursteņi pie horizonta.

Pēc tam iegāju dušā, sāku domāt par ballēšanos un palika labāk.