Viens no vakariem, kad man liekas, ka pasaulei savā skrējienā uz attīstību vajadzēja apstāties vismaz 50 gadus atpakaļ. Vai arī es esmu piedzimusi krietni par vēlu. Es tagad iespējams izliktu savu vājprātu uz īsta papīra, nevis klabinot klaviatūru. Es sēdētu tumšā krogā, pie vismazāka galdiņa pašā stūri un ar melnu, melnu tintes pildspalvu skribelētu mazā piezīmju grāmatiņā. Tādā ar melniem ādas vākiem un ar nodzeltējušām lapām. Nebūtu mehānisku trokšņu man apkārt, traukti tiktu mazgāti ar rokām, televīzija būtu jaunums un es tai neuzticētos jau no paša sākuma.

Man būtu tā mistiskā drošības sajūta, ko sniedz ticēšana ideāliem, revolūcijām, taisnīgumam, dzejai un mākslai. Es zinātu, ka dzīvoju kā grāmatās un saulainās pēcpusdienās uz soliņa parkā dzīvotu tajās.

Un tad, kā katru vakaru, noklaudzētu durvis un man pretī apsēstos viņš, Dzejnieks.