Aukstais karš
man ļoti patīk dzīvot.
jo īpaši brīžos, kad redzu notikumu, parādību mijiedarbības un sinapses neiedomājamākajās vietās. piemēram, ir filma, kuru skatījos ziemā kinoteātrī, man pār vaigiem bira asaras, sāpēja sirds vēl ilgi, es nespēju arī īsti saņemties aiziet noskatīties trešo reizi, jo likās, ka tad tiešām salūzīšu fortūnas priekšā un sadomāšos kaut ko, kam jāpaliek noteikti pagātnē. filma par neizdzīvotu mīlestību, no kuras gaidas un alkas abus filmas varoņus vajā un liek rīkoties neprātīgi, nesaprotami un, ko tur daudz, vienkārši stulbi. pēc filmas noskatīšanās pirmo reizi, es uzmeklēju abus aktierus, skatījos uz viņu sejām ekrānā, man likās, ka es tur redzu savu seju un savu dzīvi, bet es negribēju būt tas stāsts, jo es neesmu viņi un viņi nav es. tomēr tā aktrise likās tik magnētiska, tik pazīstama un savādi tuva. arī mana mamma, kas filmu noskatījās ar savu draudzeni, teica, ka visu filmu esot domājusi mani un līdzībām filmā.
lūk, paiet gads un es stāvu virtuvē, mēs kārtojam mantas uz mājas ieziemošanu un tad man prasa 'klau, nu, ko darām ar šo servīzi? Man to kāzās uzdāvināja tā aktrise no tās banālās poļu filmas, kas tev tik ļoti patika'. es pasmaidīju, ielūrēju servīzes kastē un teicu, lai šitā paliek, tāda smuka ir, ar krāsainiem rimbuļiem un handmade in Boleslawiec