zemapziņa
šonakt sapņoju, ka stāvu pie viņa gultas, cerot uz sarunu, cerot sagaidīt un varbūt pat sniegt atbildes. pieļaujot, ka varbūt tomēr esmu kļūdījusies un cilvēki ir spējīgi mainīties, grozīt savus paradumus, izrauties paši no sevis.
lūk, es stāvēju tāda savāda prieka piepildīta, cerīga, savukārt viņš gulēja gultā, atbalstīdams galvu pret spilvenu un sienu. viņš neskatījās man acīs, tikai taisni uz priekšu un ļoti lēni un pārdomāti lika kopā vārdus un teikumus. ar teju izplānotu algoritmu, kas sastāvēja no pauzēm, ieelpām un gandrīz nedzirdamas siekalu norīšanas. es jutu, ka viņš ļoti cenšas un cik ļoti vēlas atstāt mierpilnu, 'mīļā, viss ir kārtībā' iespaidu. tomēr par spīti viņa centieniem, es atpazinu šo nodevīgi lēno, pārdomāto runas manieri, pauzes un gandrīz nedzirdamo siekalu norīšanu. es skatījos, klausījos un domāju par to, ka atkal esmu noticējusi kaut kam, kas nav piepildījies. tomēr sapnī es nejutu ne nožēlu, ne dusmas, ne trauksmi. es tikai stāvēju tur pie tās gultas un bezkaislīgi konstatēju faktu, ka šis cilvēks, vīrietis, kuru mīlēju, ir alkoholiķis, kas joprojām nav iemācījies sadzīvot pats ar sevi.