saraustīts miegs nav labs miegs, ziniet. šodien bija jābūt uz konsultāciju astoņos no rīta (tas nekas, ka pasniedzēja atvilkās deviņos), tāpēc uzliku pulksteni uz 6:15. protams, tas nav mans ierastais celšanās laiks, tāpēc pirms gulētiešanas programmēju sev, ka jāpamostas tieši tad, kad zvana modinātājs. idiote, tā saprogrammēju, ka cēlos ik pa pusotrai stundai, ar sajūtu, ka esmu visu nogulējusi. nu, pretīgi pamosties nevis vienkārši atverot acis, bet gan pietrausties sēdus ar paātrinātu sirdsdarbību un domu, ka , fak, viss nokavēts.

anyhow, pēc pēdējās paniskās pietraušanās sēdus pussešos sekoja pavisam nesaprotams sapnis - tātad, es ar nepazīstamiem cilvēkiem dodos gar kaut kādu vīna dārzu, tie cilvēki ir mani draugi, mēs sarunājamies angliski un par to, ka 'es jau būšu cilvēks, kuram vienmēr būs vārdnīca pa rokai'. mēs dodamies uz kaut kādu alu, kur vienā kambarī guļot viens cilvēks akmens baseinā, kurš pildīts ar piena, jogurta un mentola masu. cilvēki-draugi man saka, ka vajagot iet, jo baigi forša sajūta, kad ieliek roku iekšā. mēs aizejam pie tā baseina, tur tiešām guļ ārprātīgi bāls, kails vīrietis ar pliku galvu, bet tas esot mūža miegs, viņš jau tur tā ilgi guļot. visi sabāž rokas tajā mentola masā, pūš un elš no labsajūtas, bet es ne tikai iebāžu roku, bet sakustinu ūdeni tā, ka cilvēks sāk izrādīt mošanās pazīmes. mēs ātri visi ielienam baseinā un izliekamies, ka arī tur guļam mūžību. guļošais vīrietis atver acis, paskatās uz mums un ļauni saka 'nu, ko? iesim paēst'. viņš aizved mūs uz blakus telpu, kur uz stalažām salikti zīdaiņi, no kuriem daži ir dzīvi, daži nav. viņš ieved telpā un saka 'cienājaties!' un pats pieiet pie viena beigtā un sāk viņu zelēt un sūkt. tur arī sapnis pārtrūka, jo bija jau 6:15 (bet es tāpat nepiecēlos).