biju madonā, biju madonas kultūras namā, klausījos grupu Forte, klausījos Lauri Reiniku, ar Austru domājām vakara nominācijas (piemēram, vakara kurpes, vakara kustības, vakara tu-šovakar-nedabūsi, etc), ik pa brīdim izgājām uzpīpēt, beigās jau nedaudz sāka kaitināt, ka starp māksliniekiem uzstājas DJ, kurš matā kā Rojas Klāvests, un ik pa brīdim uzsauc 'hei, rokas gaisā, tusiņš tikai sācies!'.

tad izdomājām, ka mums gana un gribam braukt atpakaļ uz Ļaudonu, kur atrodas Austras lauku mājas. sēdējām uz trotuāra, pīpējām, pievēlās mums viens Madonas zieda pārstāvis vecumā ap astoņpadsmit gadiem, sāka ūjināt, centās runāt ar mums, bet mums jau tie dzērušie jaunieši bija līdz kaklam, tāpēc nepievērsām viņam ne uzmanību, ne skatienus. sēdējām, gaidījām Austras Uldi un nerunājām ar viņu.. tad viņš kaut kā nozuda mums aiz muguras pie saviem draugiem un vienā mirklī jutu, kā kāds man iešķeļ ar akmeni pa galvu. tam sekoja teksts par to, ka 'jūs esat cūkas, kuras nekad nedabūs džekus, visi jums ies garām'. es tā kā sapratu, ka īsti necietīšu tādu attieksmi, piecēlos un gāju noskaidrot kas par lietu. ceļā nostājās tā mazā idiota draugs un atvainojās viņa vietā. protams, korekti un tā pieklājīgi, bet nu man tam tirliņam tapt gribējās kārtīgi iedarīt, bet mani atturēja tas, ka es tomēr esmu meitene, viņš ir džeks, pietam piedzēries un ka tas nevarētu beigties labi. tāpēc izlamāju viņa draugu un beigās viņš neizskatījās īsti laimīgs.


secinājums:

madonā ir grūti. pavērojot pārīšus, kas apkārt dreifēja, sapratām, ka katra meitene kādreiz dabūjusi ar akmeni pa galvu, jo citādi nav izskaidrojams tas, ka šīs meitenes ir kopā ar tādiem interesantiem puikām. un visvairāk žēl par Tranzītu.. tiešām gribējās viņus dzirdēt vēlreiz. bet citādi - brīvdienas uz goda!