pē
pamodos ar defaultu smaidu, mīļāko picu pie galvgaļa, kas man tika piegādāta sešos no rīta, no Liepājas. pulkstenis bija 9:34 un biju stundas attālumā no darba.
neskaidrs brauciens uz centru, četrdesmit veldzējošas minūtes bankā un persiku sulas meklējumi maskavas ielas rajonā.
iekāpu tramvajā un sapratu, ka tik tikko man no somas izvilkts maks. nelaimīgais čigānzēns neattapīgi bija izvilcis manu maku un iekāpis otrajā tramvaja vagonā. nākamajā pieturā es pārkāpu uz otru vagonu un mierīgā ceļā mēģināju atdabūt savu maku. nesen man pārmeta to, ka konflikta situācijās es mēdzu pacelt balsi, bet šoreiz es centos un mierīgā balstiņā prasīju savu maku. puisis izlikās neko nesaprotam. paliku nikna un sakliedzu tā, ka viņam izkrita soma no rokām, acis kvadrātā, maku atdeva, pat kartes atdeva, ko viņš bija paspējis jau izvilkt no maka un arī sīknaudu, kas jau bija viņa kabatā, nē, nedaudz vairāk nekā man jau bija makā. bet to es piefiksēju vēlāk. lai arī tagad maks pie manis, sajūta tomēr nav forša. nav forša