vakar izvadāju ar riteni abus pa skolām, pulciņiem abās Daugavas pusēs, bijām laukā un ceļā no 15:00 līdz 20:00, un tas viņam patika. šodien atriebjas.

Dānijā 26% ģimeņu, kur aug vismaz 2 bērni, ir kravas velosipēds.
Latvijā ir 26 kravas velosipēdi.

pēc tam kad vētra visus kokus bija jau aplauzusi un aplikācija solīja tikai 30% pērkona iespējamību, mēs nolēmām atmīties mājās pa "tumšo gaismiņu". Pa lielam tāpēc, ka Simo vilka mūs aiz rokas pie riteņiem, viņam vēl bija par maz piedzīvojumu šai dienai ar karsēšanos, mērcēšanos un krusu kokteiļa ledus gabaliņu izmērā.
brauciens bija fantastiski atsvaidzinošs, un, kad uzbraucām uz Vanšu tilta mazais bērniņš sauca savu pirmo iemācīto mašīnas nosaukumu "Limo! Limo!, jo pie "Saules akmens" tantes krāsainās kleitās precējās un dzēra kokteiļus pie limuzīna.

kāpēc ķōķas tik ļoti ienīst riteņus?
ar ratiem nekad nav tā, ka kāds speciāli neļautu braukt pa nobrauktuvi, stātos ceļa un purpinātu. ar riteni regulāri.

labāk par to naudu uz kredīta paņemt cargo riteni, ar ko var arī bēbīti vest, un justies brīvi.

nokāpu lejā līdz montesori dārziņam, kur atbrīvojusies viena vieta. tipa, varētu uz vasaru pierakstīt. bet nu.. diendusu viņš neguļ, vasarā tāpat pa laukiem braucam, uz jūru gribēsies. bet cik reizes es uz to jūru ar viņiem abiem aizbraukšu? es vispār bez riteņa vairs neprotu nekur nokļūt.
atbilde jādod rīt. laikam jau turpināšu iztēloties, ka tie 200 eu par dārziņu ir mana minimālā alga.

ok, es braukšu uz Rīgu un braukšu pa to sasodīto ielas malu, lai cik ļoti man arī nebūtu no tās reizēm bail, bet es lietošu šos uz abiem sāniem, un lai tikai kāda smirdīgā kaste pamēģina piedurties manam karodziņam - saukšu policistu.