tā arī neizdevās saprast, kāds manām atbildēm sakars ar rietumiem (ar debess pusi?), ja man prātā bija runāt par vienkāršiem principiem, kas izriet no jautājuma "kādu formu var ieņemt zināšanas par lietu dabu?" t.i., kāda veida stāvokļus var ieņemt mūsu pārliecība vai šaubas par zināšanu satura patiesību, nepatiesību, nenoskaidrojamību. runājot par pamatu zaudēšanu, to izdarīt var itin viegli. skat., piemēram, kartēzisko sketpicismu. šāda metodoloģiska pieeja īslaicīgai visu 'pamatu zaudēšanai' (lasi, mūsu uzskatiem par drošām zināšanām) ir vērtīga, lai izmeklētu robežgadījumus; šāda pieeja var atklāt problēmas mūsu spriedumos, bet tas nenozīmē, ka šādā 'bez pamatu stāvoklī' jāuzskavējās ilgāk kā nepieciešams; tas nav iespējams. diezvai tu gribētu, lai lidmašīnas pilots pēkšņi noticētu, ka 'viss ir tikai sapnis', vai, ka dzinēja slēdzis var ieņemt vairāk stāvokļus par ON/OFF. manuprāt, to sauc par pieaugušu un atbildīgu, nevis iekaisušu prātu.