likten's rati
domājot te par latviešu mitoloģiju un visiem šitiem pūtvējiņiem un tulkojumā aizklīdušajiem holandiešiem, kas mīl doties uz 7 dienām tibetā...
sapratu, ka vēstniecības ir vecas kā pasaule un noteikti nav tās, kam karogs piekārts, bet daudz vienkāršāk - tak, katrā pasaules stūrī ir izsēdināts pa vienai preilenei, vienai bākas guntiņai, pie kuras tad pagurušais fotomednieks bezspēkā pakrīt pēc pamatīgas burjas.
tā viņi te ceļo riņķī lodei no sirēnas pie sirēnas. labi tām, kas tur berlīnē, parīzē - var celt degunu gaisā un dažu labu arī sūtīt ratā, bet man sūrāks liktenis - esmu nosēdināta uz horizonta - kā tad atteiksi salmu maisu vētras un dziņu plosītājam, kas līdz pasaules malai atkūlies? sanāk gan smieklis dažu reizi par mājās palikušo solveigu, kas on-lainā nervozi plūkā kabatlakatiņu un barās.