man ir šausmīgi kauns cilvēkiem jautāt. man vajag laiku, vajag lai mani pazīst un lai mani mīl. man ir arī kauns nosaukt savu vārdu. vai teiksim iziet zāles priekšā. un tik un tā es to esmu darījusi daudzas reizes un vienmēr kaunpilni. esmu trīcējusi lielas auditorijas priekšā, nespēdama sevi pieteikt, man ir ļoti skaļi rūcis vēders svarīgā kastingā, esmu apraudājusies intervijā utt. esmu sarkdama apzvanījusi pus pasauli, meklējot kaut kādus absurdus scenogrāfijas priekšmetus vai finansējumu.es ne par ko nevarētu iziet nolasīt dzeju vai kaut ko personīgu kā dzejnieki šitais dienās. man pat kā ne-dzejniekam šis septembra vidus ir kā tāda kauna advente apziņā.
labi, ka japānā kauns ir tikums. un labi, ka ir ciba ar dažām laipnām sejām.
ps turklāt vienmēr atrodas kāds, kas iedomājas, ka man šie sarkstamie darbiņi iet no rokas, un man tos uzgrūž!