Alijas stāsts bija tāds: viņa japānā nodzīvoja 5 gadus. atbrauca 18 g.v., vēl neko dzīvē neredzējusi, izņemot teicamas sekmes vidusskolā, un aizbrauca tā arī neko neieraudzījusi. dzīvoja pa kopmītni, mācījās cītīgi, ko nu te viņai lika - i valodu, i antropoloģiju, bet tik un tā japāņu mentalitāti pieņemt nespēja karstasinīgā stepes meitene. rakstīja, raktīja viņa savu diplomdarbu, bet uzradās karstais brazīlis, salauza sirdi tieši uz sesijas beigām, pagarināt termiņus japāņi neļāva, un tā arī tas viss izčākstēja.
es biju klāt dienā, kad viņai brauca prom - tik daudz haotisku un nesvarīgu lietu viens cilvēks gribēja sabāzt čemodānā. visus savus izčakarētos piecus gadus sastūķēt - vecus cd, kaut kādus kasešu rakstītājus, dzeltenu mēteli, zeķu kalnus, figūriņas, lelles, plakātus, slidas utt. mēs vēl pa 3 lāgiem braucām uz pastu, lai visu viņai pārsūtītu. pat iesāktu tamponu paciņu! visu viņa gribēja. un kad viņa nonāca galā, viņa to visu izmeta. nogrieza matus un sāka dzīvot kā cilvēks dāčā.