normā ir 4 letes (augļi, alko, maizes, desas) un 3 pārdevējas. viena no letēm vienmēr ir tukša (parasti tā nav alko, jo tur vienmēr ir rinda), viena no pārdevējām vienmēr kaut ko skrūvē, muguru pagriezusi, pārējās vairāk vai mazāk dod to, ko viņām prasa (bet nekad neko no otras sektora). iespējams, ka tur var kaut ko izskaitļot ar augstāko matemātiku, bet ar parasto sanāk tikai laimes spēle - kurus ingredientus zupai savāksi, tāpēc sagaidījis pārdevējas uzmanību, noteikti mēģini paņemt pēc iespējas vairāk (maisiņu nav). ilgi štukot un čakarēties nedrīkst, jo var palaist garām pašreizējo 3 pārdevēju situāciju vai arī dabūt pa kaklu no citiem pircējiem. tāpēc vienmēr steigā sanāk paņemt ne gluži to, ko būtu gribējies (un ja godīgi, tur ir maz kas tāds, ko gribās, bet jābūt pateicīgam par to pašu)
alko nodaļa protams funkcionē vislabāk - tur ar katru aprunājas un izlamājas. - kādu bulciņu pa astoņpadsmit? te visas pa astoņpadsmit? - nu to, es jums rādu. - a, es neredzu, ko jūs rādat, pasakiet nosaukmu. - a, es neredzu, kas tur rakstīts... un tādā garā.

koroče, nolēmu novirzīties no normas un šodien iegāju citā rajona veikalā. tur savukārt nebija vispār nekā. maza smaidīga čigānu meitenīte aiz letes, vitrīnā 4 mazsālīti gurķi, kaut kas balts plastmasas trauciņos. skan nenormāli skaļa mūzika un 3 šmuļi ar saldējumiem trinās gar letēm - laikam pārdevējas mazie brāļi un māsas.