a, es vakar biju lū rīda koncertā, nevis mežparkā. ha!
un man ļoti patika. vērot tās attiecības starp grupas dalībniekiem - gan muzikālās, gan dzīvnieciskās. nu tie stāsti, kas viņu pagurušajās sejās un stājās un tās mīlestības.
šausmīgi daudz kaislības.

ja grib sajukt prātā, tad ir jāiet uz mūsu vietējo "Normu".
(es nevaru atstāstīt, jo esmu vēl sajukusi)

uzrakstīju marabou garu vēstuli, kur izklāstīju savas pārdomas par radušos attiecību krīzi. atbildē pagaidām esmu saņēmusi "čau, te baobabs!"

es jūtu ar visu ķermeni - lielu laukumu miesas. un ūdens ļauj sevi sajust vienlaicīgi viscaur, nevis uzburt kā acs krāsu iztēlē no pavisam maza laukumiņa. tāpēc gribas bāzt galvu zem ūdens un tur arī elpot un dzīvot.

nekas no tā, ko būtu iespējams izdarīt vai sasniegt, nevilina. man nav virzības, man nav mērķa. man ir, man bija. bet esmu vīlusies un vairs negribu. es negribu taisīt ne filmas, ne bildes. nepatīk māksla. man patīk mūzika. patika. bet tagad arī to tikai pa kluso vakarā zem segas, kā noziegusies, kā izmesta no firmas, tikai pa durvju spraudziņu.. jo tāds tīrums un siltums liekas nosodāms un slēpjams pasaulē, kas ir tik, nu tik .. pretēja savai mūzikai.

virdžīnija_lāpsta

es gribēju teikt, ka šodien svētīgi nopēros. kādas 7 reizes gāju un baseinā plunčājos. un nav ne smaguma, ne noguruma, tvīkst priecīgi visas maliņas kokvilnas drāniņās.

gribas vīnūdeni, bet "Norma" naktīs ciet.

normā ir 4 letes (augļi, alko, maizes, desas) un 3 pārdevējas. viena no letēm vienmēr ir tukša (parasti tā nav alko, jo tur vienmēr ir rinda), viena no pārdevējām vienmēr kaut ko skrūvē, muguru pagriezusi, pārējās vairāk vai mazāk dod to, ko viņām prasa (bet nekad neko no otras sektora). iespējams, ka tur var kaut ko izskaitļot ar augstāko matemātiku, bet ar parasto sanāk tikai laimes spēle - kurus ingredientus zupai savāksi, tāpēc sagaidījis pārdevējas uzmanību, noteikti mēģini paņemt pēc iespējas vairāk (maisiņu nav). ilgi štukot un čakarēties nedrīkst, jo var palaist garām pašreizējo 3 pārdevēju situāciju vai arī dabūt pa kaklu no citiem pircējiem. tāpēc vienmēr steigā sanāk paņemt ne gluži to, ko būtu gribējies (un ja godīgi, tur ir maz kas tāds, ko gribās, bet jābūt pateicīgam par to pašu)
alko nodaļa protams funkcionē vislabāk - tur ar katru aprunājas un izlamājas. - kādu bulciņu pa astoņpadsmit? te visas pa astoņpadsmit? - nu to, es jums rādu. - a, es neredzu, ko jūs rādat, pasakiet nosaukmu. - a, es neredzu, kas tur rakstīts... un tādā garā.

koroče, nolēmu novirzīties no normas un šodien iegāju citā rajona veikalā. tur savukārt nebija vispār nekā. maza smaidīga čigānu meitenīte aiz letes, vitrīnā 4 mazsālīti gurķi, kaut kas balts plastmasas trauciņos. skan nenormāli skaļa mūzika un 3 šmuļi ar saldējumiem trinās gar letēm - laikam pārdevējas mazie brāļi un māsas.