lamatas
aizdomu pilna apstaigāju visas četras sienas tik tuvu, cik vien atļauj ap galvu apsietais vads. acis man ir sarkanas un pūžņo. pieliecos pie miskastes - nē, grepfrūtam nav viena izejas avota. saslienu alerģiskos tatami paklājus pret šaujamlūkām, kas pašlaik miera apstākļos netiek izmantotas - kalpo par skatu torni, bet redzēt neko nevar, jo priekšā moskītu tīkls. mēģināju vairākas reizes ko tumsā saskatīt, taču priekšā tikai manas sarkanās pūžņojošās acis. es dzirdu ko aiz duvīm, taču atvērt nevaru, jo esmu piesieta. varbūt tas ir Vienblūzis - tas pats ķīmisko līdzekļu izsmidzinātājs, kas Ķimeļa romānos mani vajāja Sošigajā.