sapnī redzēju dienasgramata ar leoparda biksēm

japāņi bērniem vārdus izvēlas lielākoties nejau aiz labskanības vai vārda jēgas, bet lai vārda hieroglifā esošo strīpiņu skaits saplusots ar uzvārda strīpiņu skaitu, veidotu vēlamo ciparu pēc ķīniešu horoskopa.
man brīžiem liekas, ka līdzīgi viņi arī gatavajiem veikala salātiem ingridientus vienkārši sapluso..

tas zinātnes parks mums te izpaužas tā, ka mežs, mežs, satelīts.

izvedu šorīt pirmo reizi laukā ziepjtrauku, sajūta diezgan šķērma kaut ko tik maziņu turēt rokā..
( .. )

man laikam ir alerģija uz jauniegādāto tatami paklāju. pči!
un ar jauno kameru uzņemtajos attēlos vienīgais skaistais esmu es pati. pči!

upd turklāt arī diētiskos cepumus var pārrīties

kaut kur metra augstumā virs mana dzīvokļa grīdas neregulāriem viļņiem tiek raidīta spēcīga greipfrūta smarža. piesieta vada galā pie pārnēsājamā datora es riņķoju pa telpu. pieceļos, notupstos, apguļos uz vēdera, izstiepjos gultā: un tieši gultas augstumā sākas greipfrūts. ir 2 iespējamie veidi, caur kuru tas ieplūst telpā - vai nu caur 2 no atvērtajiem apkašējās rindas lodziņiem vai arī caur atslēgas caurumu.
pa kurieni mani vēro? un KAS man ierīkojies šīs lamatas?

aizdomu pilna apstaigāju visas četras sienas tik tuvu, cik vien atļauj ap galvu apsietais vads. acis man ir sarkanas un pūžņo. pieliecos pie miskastes - nē, grepfrūtam nav viena izejas avota. saslienu alerģiskos tatami paklājus pret šaujamlūkām, kas pašlaik miera apstākļos netiek izmantotas - kalpo par skatu torni, bet redzēt neko nevar, jo priekšā moskītu tīkls. mēģināju vairākas reizes ko tumsā saskatīt, taču priekšā tikai manas sarkanās pūžņojošās acis. es dzirdu ko aiz duvīm, taču atvērt nevaru, jo esmu piesieta. varbūt tas ir Vienblūzis - tas pats ķīmisko līdzekļu izsmidzinātājs, kas Ķimeļa romānos mani vajāja Sošigajā.

romāni vēl nav uzņemti, bet es varu pateikt droši, ka īpaši zemās basa frekvencēs sāk pamzām līgoties un ieliekties apkārtējās durvis, sienas un logi, pa kuriem neko nevar redzēt, bet to liekums ir tieši tik neliels, lai tie neaizsniegtu man pieejamo telpu. no skropstām birst priežu putekšņi - pirmo reizi, kad šodien izgāju ārā savā galvā, es atdūros pret riteņa sēdekli, viscaur noputējušu dzelta krāsā.
mēs ejam ar autoru gar ziemas tirgu, un viņš indīgi potē labajā plaukstā kā kaut ko īpašu. un tad es viņam teicu - nu, kādēļ nenosaukt galveno varoni par Vienblūzi? (saruna risinājās krievu valodā) Tasdaudz ko atrisinātu - nevajadzētu daudzas psiholoģiskās eksekūcijas un cēlienus - varētu ieņemt vienā cēlienā, noraut uzreiz to vienīgo blūzi.

Mēģinu izlūgties iziet laukā otru reizi, taču šodien nespīd. Sēžu uz klaviatūras kā uzkarsētām oglēm, pamzām attīrās sliktās domas, izkūp kā tvaiks un es svīstu, izmēģinot jaunāko lomu. Pagriežu kreiso sānu tuvāk ekrānam un jūtu kā klanu saulīte to plaucē. Es mēģinu ieturēt mēru, jo es to ļoti labi sajūtu sirdī.
Tāda lūk meditācija spiedīgos apstākļos.

es savās domās šo teroristu esmu iesaukusi par Māterlinku. (tikko tika iepūsta jauna greipfŗuta deva, pamzām nosēžas uz miesas)
vaigi kaist. dzirdu kādu skaļi lobām sev aiz muguras, bet līdzko pagriežos - neviena nav. lobīšana izklausās tieši tik skaļa, it kā greifrūts būtu lielumā ar manu muguru vai tenisa bumbu.
lūdzu palīdzi, aizpūt prom debesis man ausīs.

REIBST, REIBST, ES ĢĪBSTU! - ar centrbēdzes paātrinājumu, milijons reizes apskrējusi ap laptopu es paceļos gaisā kā Austrumu joga, kā ķīniešu monstra, kā no sevis nākoša un sevī paliekoša uguns, kas izkož pati sev vēderu, metot saltō. es paceļos vēl metru augstāk virs greipfrūta putekļu kārtas un guļu mīksti atlaidusies liesmās.

ienīstiet, ienīstie mani, mani frendi! ka es jums listi piecūkoju.

gribas šķiņķmaizīti. baltu mīkstu maizīti, ar plānu kārtiņu sviesta un žāvētu, sulīgu gaļas šķēlīti. a, ledusskapī tikai enerģijas tūbiņas. lielākoties ar citrusu garšu. aminoskābes, strpcitu, garšo pēc putekļiem.

mani tur listē tie, kuru grib izskatīeties pēc tādiem, kas daudz lasa.

izgāju tumsā pa kluso pēc cigaretēm, bet mani noķēra trakās ķīniešu tautas pārstāvji un iesaistīja uguņošanā. 3 x gandrīz man matos ielaida kaut kādus šaujamos. es stāvēju turēju 2os pirkstos japāņu tradicionālo sprakšķīti, kas knapi spļāva dzirkstelītes un spiedzu.

atkal tas greipfrūts. varbūt pie manis nāk gars greipfrūta aromātu? pāriet pār istabu un pazūd. vai izsmidzinās no sienas porām?
pie kādas temperatūras krāsas, skaņas un smaržas, atdalās no objektiem un sāk staigāt apkārt?

varbūt tas no tās atteikšanās? kad neko neēd, nedara un nesatiek. tad domas un atmiņas materializējas un vajā?

varbūt mums tomēr visiem vajag mēģināt iet pie tiem, ar ko ir pa īstam?

tu pateici, ka esmu zemiska tad, kad es jau biju to pateikusi:
http://virginia-rabbit.livejournal.com/20097.html