pēc daudzkārtējas krēsla labiekārtošanas un sēdēšanas te vienā, te otrā galda pusē - mēģinot tīri praktiski raisīt dialogu pašai ar savu sirdsapziņu - esmu izsēdējusi pusi esejas. miskaste kūp, ventilators rūc, diena sen jau gabalā, bet es jūtos tik gandarīta it kā būtu uzrakstījusi visu, nevis pusi.
patiesībā, pats labākais vēl ir aiz borta (to neapzināti esmu piefiksējusi uzmostoties no caurā miega blakus spilvenam noliktajā kladītē; no rīta atradu un gardi sasmējos): "mēs jau protams varam aizbraukt arī uz Mēnesi, tikai - ko tur darīt?"