pēc daudzkārtējas krēsla labiekārtošanas un sēdēšanas te vienā, te otrā galda pusē - mēģinot tīri praktiski raisīt dialogu pašai ar savu sirdsapziņu - esmu izsēdējusi pusi esejas. miskaste kūp, ventilators rūc, diena sen jau gabalā, bet es jūtos tik gandarīta it kā būtu uzrakstījusi visu, nevis pusi.
patiesībā, pats labākais vēl ir aiz borta (to neapzināti esmu piefiksējusi uzmostoties no caurā miega blakus spilvenam noliktajā kladītē; no rīta atradu un gardi sasmējos): "mēs jau protams varam aizbraukt arī uz Mēnesi, tikai - ko tur darīt?"

tas bija TIK grūti!!

tagad es ēdīšu, mazgāšos un dzīvošu cepuri kuldama.

aiz loga kādi 2 diezgan kvalitatīvi improvizē uz klarnetes un trombona. es pat nedusmojos, ka izmodināja.

kad es izguļos, esmu pats jaukums: es smaidu, dziedu un svilpoju. lūk, tikko pārrados no lielveikala tūres, dungodama "atnāks liels un dusmīgs vilks, atnāks liels un dusmīgs vilks".

tūlīt metīšos virsū ar nazi:


( un āfter )

5 am
5 dažādi worda dokumenti
bet man akūti vajag dzeju

gribētu šobrīd iespaidoties no kaut kā, bet sanāk vākt saslaukas tikai pašas tukšajos apcirkņos

širo masujamas lieliskā iecere "parky party", projekts kafejnīcai, kas pasargātu apmeklētāju no komunicēšanas ar citiem:



(trauki piesieti ķēdēs, lai neaizstieptu prom; sarunāties ar bārmeni nav atļauts)

tanaka never sleeps, she just sucks