ir tā - es parasti aizņemos no mammas kādus 2 - 5 ls. un aizeju uz restorānu un tos noēdu līdz pēdējam. tā ka nekas nekas nepaliek pāri. nav jau tā, ka mammai arī žēl - ja viņai ir, tad viņa man iedod, jo viņa jau zina, ka man nav. man jau, kad kādu honorāru pārskaita, tad es dodu viņas konta numuru, jo man sava nemaz nav. un tad jau viss kaut kā izlīdzinās. šonedēļ man neko neskaita. varbūt aprīlī. es te tagad satulkošu kaut kādus pekstiņus par Budu un tad jau būs. tas nebija paredzēts nemaz tā, bet mana draudzene, kam tas gabals jānodod, viņai tagad jāliekas psihiatriskajā slimnīcā. viņai dažreiz sākas halucinācijas. ne tādas kā man, bet nopietnās. un tad vajag likties slimnīcā, bet darbs jau negaida. vispār man patīk dzīvot Zolitūdē.