šausmīgi gribās raudāt. ne jau tāpēc, ka gads aiziet, bet tāpēc, ka ne vella - nekas ar cipariem neaizies un nepāries. es neesmu izdarījusi neko, tikai kūlusies sasieta pati savā kreklā.
ņēmusies vislaik pa pļaņčku, pa pirmo sēkli, nespēdama nostiept buru. sākumā cerīgi, tad jau izmisīgi skatīdamās uz krastu, vai neatnāks kāds palīgā, a pludmales sezona beigusies.. tagad ir par vēlu pat padoties. man vienkārši ir kauns.