tad nu tā. tagad man atkal ir daudz naudas - var rakstīt cibā un iet uz Internetu.
pēdējās 4 dienas nosēdēju badā savā tukšajā istabā ar vienu krāsainu DVD.
no sākuma pārdzīvoju, raudāju lielas asaras kā nēģerēns, meklēju palīdzību pie svešiem. likās, ka vajag.. ne jau ēdienu.. bet vismaz dzīvu cilvēku satikt. vismaz parunāt. bet ar tādām lietām mūsdienās vairs nenodarbojas. citreiz izlīdzas, aizdodot naudu, citreiz ar padomu no sērijas - pamēģini pašapmierināties.
tad nu atmetu ar roku, noslēdzos sevī. sēdēju uz ūdens un literatūras. vienā no šīm piespiedu gavēņa dienām man bija dzimšanas diena. man palika 25 gadi. es biju pilnīgi viena. un tad es sapratu, cik tas ir kruta. cik man nenormāli labi īstenībā klājas - man nav jākrāmējas ne ar kādiem sakeriem un mazerfakeriem un varu ne no viena neko neprasīt. tas bija tāds apskaidrības mirklis.
pēctam viens arābs man iedeva pāris štukas, es nopirku kebabu un moet-shandon. paēdu, padzēru un, raugoties zvaigžņotajā debesī, pasūtīju visu pasauli dirst. cheers!