Jā, no tāda aspekta varētu būt nedaudz citādi, lai gan skaistus mirkļus katrs var atcerēties. Bet nu dzīvi kritizēt un mēģināt tai piešķirt jēgu laikam ir populārāk par patiku/dzīvesprieku. Varbūt daļa vnk dzīvot nost. Man laikam uzreiz prātā bija Verbēra fantastikas grāmata, kur reklamēja dzīvi. Tāpēc tālāk neaizdomājos, pat ja tas būtisks aspekts, cik ļoti patīk dzīve. Tā jau ir, ka kultūras atšķiras. Valstīs, kur pašnāvība kādreiz skaitījās cildena, varbūt nav tik svarīgi par katru cenu turēties pie dzīves, ja ir kauns par dzīvi. Un ja vēl tic reinkarnācijai. Tomēr citur atkal par drosmi uzskata palikt dzīvam, lai cik arī grūti klātos depresijas dēļ. Varbūt tādi gadījumi arī rada to patiku/jēgu. Satrs par glābiņu uzskatīja iesaistīšanos sabiedrības norisēs, tas varbūt radīja kaut kādu patiku. Bet vai tikai instinktu dēļ cilvēki turas pie dzīves? Varbūt jānošķir dzīve no eksistences, tad arī definīcija skaidrāka. Nesen redzēju grāmatu par Birutu Baumani. Uz tās virsraksts ES DZĪVOJU. Tad arī padomāju, cik bieži es tā varētu teikt?