Jā, precīzi manas izjūtas, atgriežoties Rīgas darbā un sākot vest uz pašvaldības dārziņu. Aizvedu raudošu, ieliku melnajā caurumā, kur neviens par viņu nelikās ne zinis, izņēmu raudošu un nesapratu, kā aizvest nākamajā dienā.
Mēs kādu laiku vēl lāpījāmies un vedām uz dārgo mājdārziņu kā līdz dārziņa rindai, bet tad mums pārstāja pienākties aukles līdzfinansējums un man arī darba kļuva aizvien vairāk, lai strādātu nepilno slodzi.
Es pat nezinu, vai tur bija kaut kāda vardarbība, bet no raudoša bērna uz dārziņu vešanas man sākās totāls bezmiegs, ka apsvēru iespēju vispār iet no darba prom, ko savukārt nevarējām atļauties.
Katrā ziņā šobrīd vedu uz krietni caurspīdīgāku dārziņu un domāju, ka zinu diezgan daudz par to, kas tur notiek.