es salīdzinājumu ar "melnu caurumu, kur iemet bērnus" izdomāju Briselē. manu draugu bērni gāja tādā vietā, kur nedrīkstēja spert soli pār slieksni un nebija nekādas komunikācijas uz āru, tikai dusmīga audzinātāja pie durvīm, kas ievelk iekšā raudušu sīko un vēl kko uzdirš. kāda tev kā vecākam tajā brīdī var būt sajūta - īpaši, ja es tikko dabūjis darbu/atgriezies darbā un centies sevi tur pierādīt, nekavēt? noziedzīga sajūta - ne vairāk ne mazāk.
mums par laimi bija labs un caurspīdīgs dārziņš, kurš uzsāja, lai nāku skatīties, kā viņi strādā, un kur parunāja ar katru vecāku, kad atnāca pakaļ. bet tik un tā mulsums bija - kuram lai tic, kurš kuram pirmais iekoda utt?
dārziņiem un skolām būtu jābūt pašām caurspīdīgākajām iestādēm, kur strādā psiholoģiski visveselākie un empātiskākie sabiedrības pārstāvji. bet mēs zinām, kā ir īstenībā.