Zojai šovasar jau trešais nigers - kad viņa kafejnīcā pateica "amerikanō", es nosmīkņāju - tu to teici itāliski vai japāniski, bet Zojas labākā īpašība ir tā, ka viņa nekad neapvainojas par ironiskām piezīmēm arī viņas privātās dzīves sakarā. vienīgais, kas viņai nepatīk, ir augstprātīga izturēšanās un intrigu pīšana, tāpēc viņa pēdējā laikā žabojedku sauc par sučku, jo tā staigājot sapūtusies kopš draudzējas ar Mitsu - labi noaugušu japāņu smukulīti, kurš svētdienās piebiedrojas mūsējiem sporta zālē, bet nekad neko nerunā, bet ne tāpēc, ka kautrējas, nē, drīzāk gan tāpēc, ka viņam nav, ko teikt - viņš vienmēr truli smaida un māj ar galvu, un uzmanīgi klausās, lai noķertu, kurā brīdī būs joks un vajadzēs smieties. principā, pati francūziete jau arī nav labāka, neskatoties uz saviem grādiem antropoloģijā, kas jau pati par sevi ir kaut kāda no pirksta izzīsta zinātne, kurā iespējams pat Mitsu sajēdz vairāk par viņu pašu, kas nolēmusi vest pētījumu par dzelceļu malās dzīvojošajiem kā sugu - vispār tā viņas domāšana šķirās un sugās liecina tikai un vienīgi par pilsētu, no kuras viņa cēlusies - es arī tur esmu bijusi, tieši netālu no viņas mājas - tur, kur pie Gare de l'Est gaišā dienas laikā indieši kakā uz Eiropas zemes.