atnācu mājā un man uzmetās tāds sāpju dežā vjū vai fleš forward - es nezinu. skaidri sajutu, ka tagad pieeejot pie skapja, kas izlīmēts no iekšpuses viegli rozigām tapetēm ar maziem ziediņiem, un tos skaitot, man sāks raut uz āru iekšas, ka tūlīt notiks vai te ir bijis kaut kas slikts. un sāpju iedomas bija tik spējas un spēcīgas, ka es gandrīz vai pakritu uz matrača, saliekusies kā ar dūrienu kuņģa dobumā un gaidīdama zemestrīci vai ko tādu, lai arī aiz loga pūta rāms vasaras vējiņš, istabā bija silts un mazliet sasmacis, es biju tikko pasēdējusi uz terases ar kapučīno un zemeņu-siera kūkas stūrīti - vienvārdsakot, nebija nekāda pamata trauksmei, bet tomēr uz kādu minūti paslēpu galvu pasteļu zaļajā vasaras frotē sedziņā, lai norimst iedomu briesmas, jo nekā jau nebija - pat paātrināta elpa bija tika pieļāvums.