man ir sevi ļoti jāpiespiež, lai lasītu, ko iebraucēji saraksta par Tokiju. tā ka spiež uz acīm un gribas novērsties. visādu stereotipu un savu pārgudro secinājumu pārbāzti, šie teksti parasti manī izsauc pamatīgu adrenalīnu un gribas spējās dusmās bliezt pretī, ka tā nav, bet tā sakāmā un skaidrojamā ir pārāk daudz, turklāt pati nesmu iezemiete, lai nepieļautu kļūdas savos apgalvojumos par šejienes sabiedrību un paražām.

ok, ar Zībārtes vēstuli nebija tik traki, kā ar gaidžinu (ārzemnieku) interneta diskusijām. tā bija bezpersoniski nosaucoša, taču, manuprāt, absolūti nevajadzīga. tāds tekstiņš, kam nav ne gala, ne sākuma un kas ir par neko. vai tas bija par arhitektūru? vai ceļojumu? vai piedzīvojumu? vai pašnāvību? vai gludekli? vai par autores paziņām? Neiebraucu, par ko un kāpēc tas tika rakstīts.

tajā bija nosaukta vesela rinda lasītājam neko neizsakošu rajonu nosaukumu, kaut kāda viena kafejnīca, viens klubs, viena druška, viens arhitekts, pāris fakti par pašnāvībām, pieklājību un Haradžuku bērniem-gotiem. sajūta, ka autore cītīgi pierakstījusi visu staciju nosaukumus, kur izkāpusi un nedaudz pat noorientējusies kartē. nez, es tos nosaukumus nevarēju atcerēties pat pēc tam, kad biju pāris mēnešus aktīvi lietojusi sabiedrisko transportu, jo paši par sevi tie neko neizsaka. tad ir jāsaka vismaz kāds epitets klāt - turīgo rajons Ginza, populārā izklaižu vieta Šibuja, mauku un pagrimušo ārzemnieku perēklis Rappongi utt.

un nav skaidrs kāda velna pēc un ko autore darīja Tokijā? ekskursijā un satikt draugus vai atkārtoti pagarlaikoties darba darīšanās? tipa, es jau te visu zinu un mani tas nāvīgi garlaiko? ceļojumu vēstules mēdz būt emocionālas - ar kādiem atklājumiem, pārsteigumiem vai vilšanos. vai ja tas ir tāds kā īss pilsētas raksturojums, tad šis ir līdzvērtīgs tam, ko es varētu uzrakstīt par Prāgu, kurā viesojos 12 gadu vecumā un tā kā biju noklīdusi no grupas, lai neapmaldītos visu dienu staigāju pa galveno ielu turp atpakaļ. sekojoši, atbraukusi mājās, varētu rakstīt rakstu "Prāga - noberztās pēdas": makdonaldā čīzburgers ir dārgs un pārdevējs nerunā latviski, 35. namā ir veikals, kur pārdod gumijas čības čehu pēdas izliekumam, ap strūklaku sēž jaunieši, un viņi visi šai pilsētā, kas sastāv no vienas garas un trulas ielas, ir ļoti steidzīgi..
varbūt vaina tajā, ka Tokijai nav centra, izejas punkta un to nevar apzināt pāris nedēļu laikā. iespējams..

ok, bija neviens vien precīzs vērojums par bezkaislīgajām sejām, savas lietas atrašanu, dati par darba stundām un universitāšu sistēmu, bet visi tā īsi ieskicēti, ka, divreiz pārlasot, sapratu, par ko bija šis izteikums, bet lasītājam, kas te nav bijis un īpaši par Tokiju nekad nav interesējies, pieļauju šis teksts bija viens pagarš raibu vārdu vārstījums, kas nepastāsta neko, tikai to, ka Zībarte bijusi Tokijā, nežēlīgajā urbānajā veidojumā, kas apēdis cilvēcību un eksistences jēgu. nē, nu tas jau būtu viedoklis, pat tāda mesidža tur nebija. vienkārši - "es biju ārzemēs. punkts".