театр
varbūt kļūda sistēmā ir ielaista jau ļoti sen, kad pirmo reizi ejot viena pati uz skolu, iedomājos, ka visi ir raganas un pārvēršas cilvēkos tikai tad, kad es uz viņiem paskatos, un ka viss notiekošais ir teātris. un visu manu aizdomu cēlonis ir tieši šis te, kas tagad apaudzis jau ar biezāku un sarežģītāku formu un novedis mani pie tā, ka pieeju dzīvei kā sarežģītam atjautības uzdevumam, kuram noteikti esot atbilde. tikko (tikai tikko!) ienāca prātā, ka varbūt nekādas atbildes nav, man nekas nav bijis jāsaprot vai jāpierāda un tas vispār nav nekāds uzdevums.
un nav nekādu tur cēloņu, seku un sakarību. līdz šai domai nonācu šodien, kad mēģināju rast skaidrojumu tam, kāpēc pie pusdienām uzbekiete, ar tumšu skatienu urbjoties manējā, nocitēja no somerseta moema "teātra"apmēram šo vietu, ko dēls saka mātei:
"Для тебя нет разницы между правдой и выдумкой. Ты всегда играешь. Эта привычка - твоя вторая натура. Тыиграешь, когда принимаешь гостей. Ты играешь перед слугами, перед отцом, передо мной. Передо мной ты играешь роль нежной, снисходительной,
знаменитой матери. Ты не существуешь. Ты - это только бесчисленные роли,
которые ты исполняла. [..] Когда ты заходишь в пустую комнату,
мне иногда хочется внезапно распахнуть дверь туда, но я ни разу не решился
на это - боюсь, что никого там не найду."