es pirmsskolas vecumā drusku redzēju Kronenberga "Mušu", jo tā bija pirmā video kasete, kas mājās bija un kuras dēļ ilgi negribēju skatīties neko video.. nu, ne pārāk ilgi, Disneja kasete pārvarēja video-fobiju.
tomēr situācijā, kad bērnam sanāk redzēt kaut ko pārāk hardkorīgu, komunikācija joprojām ir atbilde... piegaušais var paskaidrot kontekstu un, runājot par to, palīdzēt sadziedēt traumu kā nobrāztu celi.
man daudzas gleznas muzejos un grāmatās bērnībā likās pārāk gruzīgas un atgrūdošas, ar tādu brūno kolorītu un depri, pat ja tur attēlota bija vienkārši apģērbta dāma... bet murālis ir humorīgs un rotaļīgs, tāds, kas bērniem var palīdzēt pasmaidīt par bailēm un labāk pārvārīt visādas reālās dzīves preteklības un neatbilstošos saturus, kas neizbēgami ienāk(s) redzeslaukā.