pamodos un, kafiju nepadzērusi, domāju. domāju par seriālu - kad saliek kaut ko sērijās rakstītu par stāstu, tas piemērs ar iknedēļas mangām, ja tās visas saliek kopā un lasa no viena gala. kas tad sanāk? man pusnaktī zvana meitene no rīgas un raud - saka: es netieku galā, man nebeidzas katarse vai kā to tur sauc - man ir tik sūdīgi, ka ka ir kaut kas tik skaists, kā īstenībā nemaz nav. pirmais, kas ienāca prātā bija - vaina japāņos, jo ja godīgi, es vispār nesaprotu, kā kādu narkotiku cilvēki tās mangas lasa, jo viņas taču ir ačgārnas un liekas muļķīgas un aplamas, kaut gan
patiesībā ir vienkārši no citas, gribētu teikt pasaules, bet nē - kultūras, un, manuprāt, grūtāk uztveramas par haiku. pat nerunājot par lasīšanu no otra gala, visādiem jēli pārtulkotiem valodas prikoliem, eiropietim pārāk atklātu un primitīvu sarunu un notikumu gaitu - tur, kur eiropietim pasaka vai detektīvs loģiski beidzas, tur japāņiem tikai sākas. grāmatas 10. lpp pienāk tas moments, kur nesauksim vārdā, bet gandrīz ikviens amerikāņu režisors uzliktu "BEIGAS", sakot, ka tālāk vairs nav, kur iet, bet japānis pilnīgā mierā tur tikai savu stāstu sāks un ies kosmosā uz priekšu. sakot "japānis", negribu izcelt vienu konkrētu tautu, bet tikai faktu, ka jebkurš indivīds ir spējīgs veidot citādākas attiecības ar laiku. un japāņu kultūras piesaukšana kā tāda bija vienkārši, lai uzskatāmāk, jo uz tās ir ērti izdarīt secinājumus, ņemot vērā tās ilgo konservācijas periodu un ātri sasniegto progresu pēc civilizēto valstu attīstības standartiem, kas mērāmi kapitālos. tieši pataicoties tai īpatnībai, ka pati salinieku kultūra jau no sākta gala ir duālistiska un viņu stingrā struktūra ir atvērta jaunu elementu iekļaušanai - līdzīgi kā darbojas īstenībā arī cilvēka psihe.
bet ne jau par to bija doma, bet gan - kāpēc meitene raudāja? varbūt ne tikai par spēcīgu uz eiropieti iedarbojas līšana pāri "BEIGAS" sienai, bet pie vainas arī tas, ka seriāls. ka meitene pārdozēja, uzsūcot sevī gada iknedēļas izdevumus vienā dienā. šai ziņā tāds sēriju darbs ir vēl bīstamāks par svešu kultūru, jo tur pilnīgi noteikti ir izmantota cita laika izjūta. to protams var lasīt ātri, ja tikai informācijas pēc, bet ja spēlītē iesaistās, tad jau jā - var novest cilvēku līdz asarām tikai ar formu vairāk kā saturu. tāpēc ļoti jāuzmanās.
ne velti ir tā, ka cilvēkam uznāk vēmiens - no tā paša komiksa vai kādas eksperimentālākas montāžas, kamēr acis pierod, ja pierod. un kas briesmīgi, ka vēl tik neizzināta ir šī valoda un vispār daudz kas, ko mēs darām. sanāk, ka kārtējo reizi progress dzenās cauri aknām, iemontēts acīs kā kontaktlēcas ar asām malām.