zvans pie durvīm. nevienu it kā negaidīju, bet gāju atvērt, tikmēr jau klauvējiesn pie loga - ko? kas? kur?
- never vaļā! tikai never vaļā! - kliedz balss aiz loga. es nesapratu kāpēc, bet nevēru arī - gāju atpakaļ. jo esmu jau pieradusi neuzdot jautājumus kāpēc, bet darīt, kā saka, jo tāpat es nespēju saprast, par ko ir runa. turklāt tā kā uzturos nelegāli, man vispār ir ieteicams nevērt vaļā durvis, jo var nākt pārbaudīt. - nē, atgriezies, pagaidi!
atvēru virtuves logu. tur stāv kaimiņiene.
- tev pastkastē tikko ielīda dzīvnieks!
- ko?
- jā! no tavas pastkastes ārā rēgojas divas baltas ķepas.
- žurka?
- nevar saprast.
paņēmu slotu, paklauvēju. neatsaucās. bet nu palika mazliet bail, jo nevar jau zināt, kas tur iekšā. neko jau te nevar zināt. kas? ko? kā? varbūt indīgs kaut kāds. 3 minūtes paklopējām pa kasti, beigās apnika baidīties, atvēru - laukā izlēca dzīvespriecīga, balta ķirzaka ar smaidu līdz ausīm un aizlēkšoja tālāk.