fin
noskatījos vēl vienu īsto happy-endu ar dzīšanos taksī, lidmašīnas apstādināšanu, atzīšanos.. mjā, man nekad tā nav bijis. laikam tas tikai tāds american-dream. manu lidmašīnu nekad neviens nav apturējis. patiesībā arī pavadītāju nav bijis, ne arī sagaidītāju. tās visas ir bijušas tādas kaunpilnas notīšanās ar koferīti un atgriešanās tukšos koridoros.
pēdējo reizi, kad atgriezos.. atbraucu no Parīzes ar autobusu, ierados pēc pusnakts, izkāpu bez santīma kabatā, debesīs kāds laida raķetes virs torņiem, uz perona - neviena (it kā biju sūtījusi mailu par ierašanās laiku). mēģināju sazvanīt brāli no sveša mobilā, brālis bija piedzēries.
gāju ar visām somām uz tuvējo vecpilsētas bāru, cerībā, ka tur būs mikrobotņiks un viņš vēl nebūs precējies. laikam tomēr ir lietas, kas nemainās - viņš tur patiešām bija un bez kuces. savāca mani un aizveda pie sevis, uzdāvināja glītu pulksteni. vienkārši tā paņēma no plauktiņa kā sagatavotu, man noliktu. laikam jau tiešām man..
bet es atkal pēc pāris mēnešiem aizlaidos. viena pati klusiņām ar visu čemodānu. pati jau vainīga.. vai es gaidīju, ka viņš skries man pakaļ un metīs laso ap lidmašīnas spārnu? sauks "and I-iaaaaiiii will alwaaaaaaaays..". nē, viņš nav tāds. bet es pieļauju, ka arī nākamreiz, kad atbraukšu viņš sēdēs turpat un, nepakustinot ne uzaci, iesēdinās mani tajā pašā taksī, ar kuru paradis braukt. un aizvedīs mani uz tām pašām mājām. tāds, lūk, pri-baltikas happy - ne happy, ends - ne ends.