par mīlestību
tas ir tik jocīgi ar to mīlēšanu. kādi tikai mutanti neveidojas. nu, piemēram, pilsētmīlestība. par ko var mīlēt pilsētu? pirmā kļūda. "mīlēt" pēc sevis neprasa "par ko". bet tāda nu reiz mīlestības forma ir. visi ir vientuļi pa lielai daļai, saka, ka ienīst konkrēto pilsētu - nevar vairs izturēt un nevar ciest. bet aizbraukt nespēju un pamest. un tas ir tik dabīgi - Rīga, Parīze, Tokija, Londona, Whatever.. tiek lietoti bezmaz kā personvārdi.
aizsūtīju vienam žurnālam rakstu. velns vien zina - nodrukāja jau vai nē. vēl no vecās adreses sūtīju. vispār man ļoti nopietna attieksme pret rakstīšanu žurnālam. nav jau nekāda ciba - gribas ierakstīt kaut ko nopietnu un savu, jo to jau parakstu ar savu nopietno vārdu, nevis ar kaukādu virginia_bitch. es aizsūtīju viņiem vienu tādu pagaidu rakstu, tipa kā ceļ "vremjanku" kādreiz - tādu mazu dāčiņu pagalmā, kamēr Lielā māja vēl ceļās. man liekas, ka vot es dzīvoju tādā mūžīgajā "vremjankā" un nekas man neuzceļās - tipa ne šur, ne tur. c'est la viii!
bet tā tas ir - es tik daudz dzīvoju nākotnē un uz priekšu, ka aizmirstu pēc pačurāšanas aizvērt bikšupriekšu. nah.. not true. es nēsāju svārkus. but still.. kur es paliku?
varētu nodarboties ar "vremjanku" biznesu. to es tagad nepierakstīšu, jo kāds apgānīs kopī-raitu. vispār pēdējā laikā galvā daudz biznesu. vakardien.. bļin! ja jūs ciba zinātu, kas es esmu par lielisku oratoru! ..sastāstīju visādiem frenchijiem TIK daudz muļķību. par viņu prezidentu, piemēram, par kuru godvārds neko nezinu. bet viņi klausījās muti ieplētuši. a, man vienkārši panesās lejamais. [tas man iedzimts no vectēva! kļūst arvien izteiktāka iezīme. pat mana māte no manis drīz atteiksies, šķiet.] un viņi jau - nu, tie frenchiji, vini tak nezina, kas man par back-groundu, ka man saknes ir sviesta cibā, bet galotne mākoņos. sak, tipa foršs skuķis. un klausās muti pavēruši. bet es jau arī zinu, kā tas pie frenchijiem notiek - viņiem tika pastāsti un pamahājies viņu valodā. klausa uz vārda, daudz neiedziļinoties sakāmā saturā. tas ir dievīgi. tas ir tik kruta, kad runā ar cilvēkiem kā pēdējo reizi. katru reizi kā pēdējo. tad arī visu pasaki.

marabou - puisīt? es jau Tev teicu, ka ka Tevi mīlu? ā - nē? nu, tad tagad pasaku. bet es iesāku teikt par to žurnālu. lūk, tajā pagaidu rakstā, kuru es nezinu, vai nodrukāja un pārdeva cilvēkiem par naudu, es gribēju pastāstīt par to mīlestību uz pilsētu kā kādu teoriju. nav jau nekas jauns, bet es to kaut kā no mazliet citas perspektīvas. nu, tipa tāpat kā tā saruna ar frenchijiem - kad vārdi skrien ātrāk par tevi pašu, un tu pats pakaļ ar tauriņu ķeramo tīklu (c). [man nakas citēt pašai sevi, jo nav jau vairs citu, ko citēt. nē, nu la bi, cibā ir daži citāta vērti.
kur es paliku. par tām "vremjankām" - pasaule tāda liela vremjanka vien ir. gan jau ka beigās viņi to makasas raxtu nemaz nedrukās, jo tas tāds nepabeigts gabals, tāpēc jāpasaka tagad, lai nepaliek nepateikts, kā es tur teicu - pilsētas ir izdomātas. to stāsts ir pasaka. mūsdienās pasaku sacer, lai pārdotu par naudu. [baigais jaunums, ne?] mīlestība ir izdomāta. mīts ir pasaka šī vārda sliktākajā nozīmē. viss ir sūda būšana. mīlestība vienkārši ir.