viens gudrinieks man te vienreiz teica: "art and life doesnt always go together. and u re probably the only person who can understand what i mean with it." un es saprotoshi māju ar galvu, sēžot aiz bāra un skatoties cilvēku pūlī, bet to neredzot. savilkusi pierē dziļāko rievu, ko spēju, piebalsoju, ka ir taču "more important things".
varbūt, ka tā arī ir, bet varbūt, ka arī nav. bet pavadījusi nu jau gadus 7, lūkojoties Mākslai dvēselē, viss, ko esmu tajā atradusi ir dzīvus cilvēkus un neapturamu vēlmi sarunāties. un bļacka - art un life vistiešākajā veidā goes together. un kas visinteresantākais - es nekad ne ar kādu ārtu neesmu gribējusi nodarboties. viss, ko es gribu, ir vieglums. ir, lai lietas pašas par sevi plūst un nes. es gribu dzīvot savu dzīvi skaisti. bija labi kā bija, bet nu es jūtos iestrēgusi. un kā viens cits gudrinieks man reiz teica: vienīgais labums no tevis ir, kad tu priecājies. kaut arī biežāk licies, ka apkārtējiem vairāk patīk, kad man iet slikti, jo tad var sēdēt, kratīt ar galvu, skatoties glāzē, un teikt - jā, viss ir slikti. bet lielāka Māksla, bet nu jau cita māksla, ir tā, kurā pašam ir labi un uz visiem gudriem padomiem ir nospļauties.
paradusi darīt to, kas ienāk prātā, es esmu pāris reizes, protams arī kļūdījusies, bet patiesībā viss ir bijis kruta. un nu man atkal ir kaut kas ienācis prātā. un man liekas, ka tā ir pareizi. ļ.cien. Cibai ir visas tiesības mani necienīt. but i choose to live.