bet kopumā ņemot, es jūtos pateicīga šai pilsētai par to, ka man atvēra acis. pat ja atvēršana bija ķirurģiska iejaukšanās bez anestēzijas.

ar visu to apkārt un prom braukāšanu ir redzēti dažādi scenāriji. cilvēki nonākuši muļķa lomās - no sākuma sācēji, komunisma cēlāji, apjukuši, krituši, apsitušies vai gluži pretēji zelta putekšņiem acīs - iemetuši sevi pasaules loterijas aparātā un izripojuši kā laimīgie cipari.

ir kas salūst, pielāgojas un paliek, ir - kas laužas, nospļaujas un nepaliek. izdara izvēli. es jūtos vairāk barda, nē spiega, nē .. jā, treniņnometnē drīzāk - mans uzdevums ir iemācīties sadzīvot ar pasauli un tam ir vairāki etapi. un viens no tiem ir grūti pārejams - pašsaglabāšanās etaps. tas ir tas, kurā var sajukt vai kurā brauc atpakaļ, vai asimilējas pavisam. mans uzdevums ir izlīst caur šo tīmekli nepieskaroties. tā var uzvarēt olimpiādē: palikt pašam bez zelta medaļām.

es zinu no sapņiem, ka var sevi pacelt decimetru virs zemes un staigāt pa zemi nepieskaroties - es gribētu puantēs nevis češkās, atrast spēka plecu un pārlēkt pasauli kā purvu, pieskaroties minimālam ciņu skaitam.

ko es gribēju teikt? ā, ka vakar bija sūdīgi, bet šodien atkal būs labi.