it kā nemīlu es baigi vasaru, bet kaut kā tieši vasarā.. kaut kur pa vidu, kā ap šo laiku, parādās tāda īstas noapaļotas dzīves sajūta. agra spirgta rīta sajūta, kurā uzvilkt baltu blūzi, bet ne tāpēc, ka to kāds spiež, bet tāpēc, ka ir vērts uzvilkt svētku tērpu un nosvinēt to, kas ir. ka nav tā, ka tas viss ir nekas. nezinu man tā mēdz notikt. un es nevaru atrast pretargumentus savai dzīvotgribai.

vot, šitāds poziķivņiks. tādu man viens ķīniešu profesors vienreiz iebaroja