man ir bailes no celšanās. bailes no nobīšanās - laikam tās ir īstās. bail, ka man atkal iedos otu un teiks - uzzīmē kaligrāfisku zīmi. bet mana roka trīcēs vēl neveiklāka kā pirmajā klasē. grubuļains, šķībs ķeburs ar garām kājām. man teiks - atslābinies, tu taču proti darboties ar otu! bet es nespēšu. ķīnieši draudzīgi smiesies, bet es tajā neko draudzīgu nesaklausīšu..
tikai apsēžoties savā vietā, kad neviens to vairs neredzēs, man atkal sanāks precīzām kustībām hieroglifs "rīts". un to man gribēsies rādīt un teikt - redz, kur ir! - bet tas jau nevienu vairs neinteresēs. es nezinu, kā lai cīnos ar bailēm no nobīšanās. visvairāk man riebjas, kad man saka "nu, māksliniec?", pat nenojaušot, cik tālu es esmu no piesauktās mākslas. un neiedomājoties par to, ka es neesmu vēl pamodusies. ne kam!