man šķiet, kamēr vēl pavisam maziņš, tikmēr tiešām tas drošais pamats, ko var radīt vecāku klātbūtne, noteikti ir svarīgāks par pārticību, un Tavām sajūtām jau arī ir liela nozīme. bērns taču arī jūt, ja Tev patiesībā šķiet, ka nav labākais risinājums tā dārziņošanās.

es īstenībā kaut kā ticu, ka Tev izdosies tās savas intereses/darbus nepazaudēt un uz saviem noteikumiem pilnasinīgi atgriezties darba tirgū, kad paaugsies arī Simons. jo, cik nu tā visai attālināti var spriest, jūs kopumā ar mazajiem ļoti labi spējat savstarpēji izrunāt, ko un kāpēc (ne)darīt, vienkārši bērniem jau arī jāizaug līdz tam brīdim, kad viņi var gan saprast, gan arī nomenedžēt savas emocijas un reakcijas. manās acīs Ilze P. (kam Antons) ir labs piemērs, kur bērnkopības-pa-mājām un darbu attiecība ir svārstīgi mainījusies atkarībā no bērnu vecuma un spējas/vēlmes apmeklēt bērnudārzu vai skolu, un viss izlīdzsvarojies. tā mājas dzīve jau nav neizbēgami uzupurēšanās, kā dažviet te komentāros parādās, izņemot, ja Tev pašai rodas tāda mokoša uzupurēšanās sajūta. tur tad, protams, jāmeklē kāds risinājums, bet to arī vieglāk pateikt, nekā izdarīt, vai ne. tiešām žēl, ka Tev tik traki grūti brīžiem. zinu, ka tas pilnīgi neko nedod, bet es turu īkšķus, lai pakāpeniski jums sakārtojas tas modelis tā, lai ir kaut kāds Tev ērts balanss. jo Tu esi foršs cilvēks un forša mamma - viens no otra neatkarīgi.