Kad apm. 13 gadu vecumā 2 gadus mācījos citā skolā, mani tur arī sita, turklāt regulāri un pamatīgi.
Jā, un tas, kurš sita visvairāk bija vienīgais kaimiņš, ar kuru vecāki centās sadraudzināt un tāpēc sauca uz visām dzimenēm un taml. Protams, ka tas neko neatrisināja. Biškiņ labāk kļuva tikai pēc tam, kad pārstāju tēlot draudzību ar tiem, kuri sita. Jā, sist pretī bija bail, bet dažreiz nonāca līdz tam, ka spēru vien. Parasti tas izvērsās vēl lielākā piekaušanā, bet vēlāk pa galvu saņēmušie sitēji kādu laiku klāt nesējās vai darīja to ar daudz mazāku entuziasmu.
Palīdzēja tikai atgriešanās iepriekšējā skolā, kur neviens nekad ar fizisku vardarbību nenodarbojās.
Retroperspektīvā saprotu, ka tajā citā skolā mani sita tāpēc, ka biju savādāks, atnācis no daudz labākas skolas ar savādāku izturēšanos. Tāpēc sabiedrības nomaiņa pret sev atbilstošu problēmu atrisināja pavisam.