labi tomēr, ka ir tā lietus sezona - skaņa aiz loga nomierina kā strauta ritēšana kādā smalkā dārzā - vienmērīgi, nepārtraukti, radot pārliecību, ka lietus nekad neapstāsies, ka tas nekad vairs nebeigsies. es sēžu salīkusi pār plāna zīdpapīra lapām un velku vienu zem otra vienādus hieroglifus: skaistums, mākslas darbs, halucinācija, jūtas.. fonā skan dziesma, ko sacerējis kāds mans draugs - kā pirksti pret taustiņiem, tikpat viegli sitās smagas, bet lēnas lietus lāses pret stikla sienu. izejot laukā no rīta, valda patīkama novembra krēsla un lietus krīt taisni uz leju, nevis triecas sejā - es paslēpjos zem baltā, platā lietussarga malām. šādā laikā ir vieglāk iziet laukā nekā saulainā dienā, kad dvēseles stāvoklis tik ļoti kontrastē ar spoži izgaismoto, priecīgo pilsētas fonu, pievienojot tavam tēlam vēl vairāk dramatisma, nekā tam patiesībā pienākas.