Jā, tas ir tik patiesi. Un, kad bērni izaug, ir tik grūti atcerēties un sajust viņus maziņus. Pavisam noteikti ne kā bēbīšus. Man no katra ir viens konkrēts vecums "nospiedies" atmiņā, un arī ļoti vispārīgi, grūti notverams. Tas ir tik bēdīgi, ka reizēm gribas raudāt. Un varētu atdot nezko, lai vēlreiz sajustu viņus maziņus. Bet dzīve paiet.