Man liekas, ka vecākus tomēr vajadzēja informēt par tēla jauno izskatu, lai viņi varētu izlemt, vai viņu bērniem tas ir piemērots. Jo bērni ir ļoti dažādi, vairāk un mazāk jutīgi un būt jutīgākam nav nekāds grēks. Es, ieraugot to lelli, uzreiz atcerējos, kā mums bērnībā skolā šad un tad mēdza rādīt filmas, un viena no tām atstāja man traumu uz ilgiem gadiem. Tā bija animācijas filma par karu, kurā, kā toreiz likās - tētis un dēls meklē pazudušo mammu. Bet, kad viņu atrod, tad mamma jau ir kādu laiku bijusi mirusi, un viņu jau sākuši ēst kāpuri. Un tas viss tā naturālistiski uzzīmēts. Tagad esmu atšifrējusi, ka tā, visticamāk, bija viena Studio Gibli filma, "Grave of the Fireflies" par brālīti un māsiņu, kas dzīvo vieni paši 2. PK gados un kur, japāņu animācijas stilā ir diezgan tādi naturālistiski skati ar mirušajiem/slimajiem. Nenoliedzami kvalitatīva filma, taču man pēc tam murgi rādījās ilgi un riebums pret kāpuriem ir uz visu mūžu. Un man tolaik, kad redzēju filmu, bija 8 vai 9 gadi, tātad it kā biju diezgan liela, bet efekts tomēr bija baiss.