Šajā laikā Raudive aktīvi piedalās arī sabiedriskajā dzīvē. Ap viņu pulcējas vesels cilvēku loks, kas ar interesi klausās viņa piedzīvojumus ārzemēs. Rakstnieks Jānis Klīdzējs atceras, ka Raudive draugu starpā ticis dēvēts par „ārlietu ministru kultūras jautājumos”. Minētajā laika posmā ievērojami mainās Latvijas un pasaules politiskā situācija. Raudive iestājas pret jebkādu autoritārismu vai totalitārismu, viņu neatbalsta ne autoritatīvais nacionālisms, ne akadēmiskie filozofi – Raudives laika biedri. Piedzīvojis pirmā padomju okupācijas gada represijas, viņš atklāti kritizē padomju (sevišķi 1942. gadā iznākušajā darbā „Pārpersonīgais un personīgais”) un arī nacistisko varu. Raudive pirmo reizi tiek arestēts pirmajā padomju okupācijas gadā, otro reizi – nacistiskās Vācijas okupācijas sākumā par to, ka viņš Madridē pasniedzis krievu valodu, jo tajā laikā valda liela interese (sevišķi studentu vidū) par Krievijas jauno politisko iekārtu. Raudive tiek atbrīvots, jo Zenta Mauriņa no mātes puses ir vāciete. 1952. gadā darbā „Divējādi dzīvesveidi” Raudive nosoda latviešus, kas iesaistījušies propagandas izplatīšanā nacistu okupācijas laikā.

Avots: http://garamantas.lv/lv/person/26017
© garamantas.lv. Pārpublicēšanai jāpieprasa LFK atļauja. Atsauce ar hipersaiti obligāta.