es savas smadzenes viļāju plaukstās un nesu pasistas padusē turpun atpakaļ pa dzelzceļa līnijām, pēctam ielieku braukšanas kartīti automāta un paskatos, kur esmu staigājusi, jo neatceros - kas visu var atcerēties ar mazām smadzenītēm, kuras ievietojas plaukstā. es vakarā pārnāku uzlieku smadzenes uz galvas un lēnām ar zīmuli velku pa kvartāliem pilsētas kartē un klausos, kā ielas šņāc, kā aiz stūra kāds noparko velosipēdu un kā pretējā mājā uzgriež radio. tad atkal noņemu tās no galvas un pažonglēju mazliet. un tad vispār nolieku plauktā. ieleju tēju un paņemu ģitāru - ko var gribēt - man ir tikai 15.