kāpēc man ir tāda sajūta, ka citi cilvēki pa pasaulis staigā uz 2 kājām, bet es lšļūcu uz vēdera? pieplakusi asfaltam, ar muti pa dubļiem, ar vēderu pār grumbuļiem un bruģi kā kad izveļās no ragavām un slīd pa nodeldēto kalnu pāri priežu saknēm. bum bum bum bum bum. viens kārtīgs cilvēks no rīta pieceļās un zina, kurp dodas un ko tur dabūs. paraksta papīrus un noslēdz līgumus. es nokrītu no gaisa un tad grābju to, kas pa rokai pagadās, stūķēju mutē, sienu matos, metu pa gaisu, saspraužu salmus plastilīnā, veļos uz sāniem, smejos un situ plaukstas, līdz aizrijos ar gaisu un tad sāku lēkāt tupu gājienā. izrotājos ar sūnu kumšķiem un izliekos par dzērvi, skraidu pa purvu un viena pati klaigāju.
vienreiz, kad man bija 18 un es dzīvoju mežā, man bija tāds darbs - būt par trolli: no rīta noziedos ar zaļo krāsu, ietinos tīklā un tad ložņāju pa mežu ar tačku, kurā bija tumba, un biedēju bērnus vai vienkārši gulēju zem priedes ar burbuļpūšamo kabatā. tad, kad nāca tuvāk pēcpusdiena, tad uzrīkoju wasserschlacht - ūdens slaktiņu: paņem spaini, pasmel upē un lej virsū pirmam pretimnācējam.. dažreiz domāju, vai tikai man nevajadzēja palikt tajā hipiju balagānā. domāju par tiem biedriem, kas tur joprojām mīt - sirmi onkuļi un zirgu tantes. bet es nē - aizbraucu, iestājos akadēmijā.