bet šādā atmuguriskajā neatstāj sajūta, ka tevi vada kāds cits, un nevari ietekmēt itin neko no tā, kas nāks. pat ilūzijas tādas nav. jo vienkārši neredzi.
nezin kādēļ man sajūtās tas asociējas ar autoralliju - viss kaifs ir ķerties pie stūres, redzēt/just/izņemt līkumus, un - jeah! es to varu, varu! dzīvīgi! [nē, protams, nosisties ar` var. taču, tas ir kaut daļēji no paša atkarīgs. un vismaz kāds prieciņš pirms sitiena.]