stūrī kūņojās vēl viena aizkavējusies japāniete. viņa gulēja pie mirušo dzīvokļa saimnieku altāra, ko zviedri nebija nokopuši, kopš ievācās [tas nav nekāds brīnums. arī Larisa Mežciemā dzīvoja ar bijušās iemītneces urnu uz skapja.. jo iepriekšējai dzīvokļa saimniecei nebija neviena, kas to apglabātu; tā mēdz būt, ka kaimiņš bieži ir vienlaicīgi arī vienīgais, kas tev ir] lai gan iespējams, ka viņiem tas bija rakstīts līgumā - neko neaiztikt savās mājās. man liekas apmēram tā viņi tur dzīvoja. es arī reiz dzīvoju tādās viesistabās, kur drīkstēja tikai sēdēt un skatīties uz sudraba nažiem. viņiem likās tomēr nedaudz brīvā - varbūt pat tā bija viņu pašu brīva izvēle - nerakstītie noteikumi, kādi bija arī tualetei - tas ar zilo polo kreklu un tas ar balto polo kreklu ar zilajām strīpām iet uz sieviešu tualeti, bet tas ar zilo kreklu un baltajām strīpām - iet uz vīriešu. tās abas atradās blakus, bet vien bija caurums grīdā, bet otra - ērts klozets ar apsildāmo atzveltni.