bet šajā drūmajā, dramatiskajā mājā zviedri dzīvoja savu gaišo un priecīgo zviedru dzīvi. ēda tuvējā freshness burger restorānā, jo tur bija veselīgi burgeri, turklāt vītņkāpnes, karnīzes, balkons un stikla glāzes, nevis plastmasas. un svaigi spiestas sulas arīdzan. pēctam viņi ar (silto) segu gāja uz parku ēst saldējumu un klausīties džamī-rakvai. parks pats par sevi nebija nekas sevisķs, bet tur bija vingrošanas laukums veciem cilvēkiem, kas sastāvēja no tāda kā tilta (līdzīgi kā suņu treniņa laukumos ir tādi tilti, kas paceļās no nekurienes uz nekurieni pāri zālājam), tikai tas bija 50 cm augsts ar rokturiem abās malās. tad bija 2 krēsli ar oranžām trubām katrā pusē, kur pieturēties un vēl daži hromētu stieņu veidojumi, kurus es nespēju izprast, kā lietot - jo tiem nevarēja ne pārlekt, ne izlīst cauri, ne roku iebāzt ne galvu - tie nebija pat kauna stabi, bet drīzāk pārmetuma stalažas, kuras kā izskatījās neviens tā arī nav apguvis, kā lietot. tā nu mēs tur gulējām uz siltās segas pie tām stalažām kopā ar zviedriem, skatījāmies debesīs, klausījāmies džamī-rakvai un sarunājāmies japāniski un zviedriski. es teicu - "varje tag tittar jag po TV".

stūrī kūņojās vēl viena aizkavējusies japāniete. viņa gulēja pie mirušo dzīvokļa saimnieku altāra, ko zviedri nebija nokopuši, kopš ievācās [tas nav nekāds brīnums. arī Larisa Mežciemā dzīvoja ar bijušās iemītneces urnu uz skapja.. jo iepriekšējai dzīvokļa saimniecei nebija neviena, kas to apglabātu; tā mēdz būt, ka kaimiņš bieži ir vienlaicīgi arī vienīgais, kas tev ir] lai gan iespējams, ka viņiem tas bija rakstīts līgumā - neko neaiztikt savās mājās. man liekas apmēram tā viņi tur dzīvoja. es arī reiz dzīvoju tādās viesistabās, kur drīkstēja tikai sēdēt un skatīties uz sudraba nažiem. viņiem likās tomēr nedaudz brīvā - varbūt pat tā bija viņu pašu brīva izvēle - nerakstītie noteikumi, kādi bija arī tualetei - tas ar zilo polo kreklu un tas ar balto polo kreklu ar zilajām strīpām iet uz sieviešu tualeti, bet tas ar zilo kreklu un baltajām strīpām - iet uz vīriešu. tās abas atradās blakus, bet vien bija caurums grīdā, bet otra - ērts klozets ar apsildāmo atzveltni.

pamodos kaut kur uz grīdas. istabā vēl bija trīs rudi (tuvu oranžam) zviedri - divi kopā, viens - atsevišķi. viņi bija paši savas parodijas - vienam bija debesszils polo krekla - monohroms, otram tikpat debesszils polo krekls ar baltām strīpām, bet trešajam bija balts polo krekls ar debesszilām strīpām. viņam bija mazāk vasaras raibumu, nekā pārējiem. patiesībā zviedrus ieraudzīju tikai pēc tam, kad jau biju sēdus. no sākuma gulēju lielas netīras pēdas pavēnī - tā man karājās tieši virs galvas, un es tur neko nevarēju padarīt. gulēju un to vēroju, jo vairāk jau nebija, ko redzēt. otra opcija bija acis aizvērt un neskatīties. tā man ienāca prātā tikai pēc tam. un kad es tā izdarīju, aizmigu vēlreiz, un tad vēlreiz pamodos - pēda bija turpat, bet tie ar strīpainajiem polo krekliem jau cepa omleti ar astoņkāja gabaliņiem. Gustavs - tas, kuram bija mazāk vasaras raibumu, ar baudu ņurcīja glumo kustoņa kāju pa rokām un palaikam nogrieza gabalus šņakstēdams. Robins kūla olas. tas, kam bija tā pēda, tas bija Larss.