pamodos kaut kur uz grīdas. istabā vēl bija trīs rudi (tuvu oranžam) zviedri - divi kopā, viens - atsevišķi. viņi bija paši savas parodijas - vienam bija debesszils polo krekla - monohroms, otram tikpat debesszils polo krekls ar baltām strīpām, bet trešajam bija balts polo krekls ar debesszilām strīpām. viņam bija mazāk vasaras raibumu, nekā pārējiem. patiesībā zviedrus ieraudzīju tikai pēc tam, kad jau biju sēdus. no sākuma gulēju lielas netīras pēdas pavēnī - tā man karājās tieši virs galvas, un es tur neko nevarēju padarīt. gulēju un to vēroju, jo vairāk jau nebija, ko redzēt. otra opcija bija acis aizvērt un neskatīties. tā man ienāca prātā tikai pēc tam. un kad es tā izdarīju, aizmigu vēlreiz, un tad vēlreiz pamodos - pēda bija turpat, bet tie ar strīpainajiem polo krekliem jau cepa omleti ar astoņkāja gabaliņiem. Gustavs - tas, kuram bija mazāk vasaras raibumu, ar baudu ņurcīja glumo kustoņa kāju pa rokām un palaikam nogrieza gabalus šņakstēdams. Robins kūla olas. tas, kam bija tā pēda, tas bija Larss.